Profesija – kinokritiķis

Kā savu profesiju izvēlējās stāsta kinokritiķis, žurnālists un radio programmu vadītājs, Antons Doļins.

Daudzi abiturienti jau laicīgi sāk domāt, kādu profesiju izvēlēties. Par ko jūs sapņojāt kļūt bērnībā?

Es nevaru atcerēties, varu teikt tikai vienu, ka negribēju būt ne kosmonauts, ne policists. Man tā liekas, ka gribēju kļūt par rakstnieku? Bet ir iespējams, ka to izdomāju vēlāk, kad biju pieaudzis. Vienu gan es zinu, es biju “grāmatu bērns”, varēju lasīt grāmatas no rīta līdz vakara.

Tātad jūs iestājāties filoloģijas fakultātē pateicoties grāmatu lasīšanai?

Tajos laikos tā bija ar daudziem…vajag iet mācīties uz augstskolu, lai neiesauc armijā un tad tu sāc domāt, uz kurieni lai dodas. Manas šaubas nebija saistītas ar manu pašreizējo profesiju, to par to vispār nedomāju. Es labi zināju literatūru un man nebija grūtību iestāties augstskolā. Iestājeksāmenos man vienīgajam bija 5, kas tajos laikos bija liels retums, tagad tādus sacerējumus neraksta vispār.

Kad jūs iepazināties ar kino?

Man jau kops bērnības patika skatīties kino. Padomju gados, tad kad es augu, nebija daudz iespēju izklaidēties, bija tikai grāmatas un kino. Es nekad. Tā īpaši neesmu aizrāvies ar kinematogrāfiju. Nekādas aizraušanās, nekādas atkarības, arī tagad nav. Es nepiekrītu tam, ka kino ir jāmīl visvairāk uz pasaules, lai par to rakstītu. Pastāv arī pretējs uzskats, ka vajag kino ienīst, lai varētu par to rakstīt, bet tad jau par katru filmu vajag izdomāt un rakstīt kaut ko ļoti ļaunu, indīgu vai asprātīgu. Neskatoties uz to, nekad neesmu uzstādījis sev tādus mērķus. Es mīlu kino ar tādu mierīgu mīlestību, bet cienu to daudz mazāk nekā citus mākslas veidus. Es nekad neuzdrošinātos kļūt par arhitektūras, baleta, teātra vai literatūras kritiķi, neskatoties uz to, ka man ir vajadzīgā klasifikācija. Vienkārši liktenis ir pagriezies citā virzienā.

Kādas rakstura īpašības ir vajadzīgas lai kļūtu par kinokritiķi?

Kinokritiķi ir ļoti atšķirīgi un katram ir nepieciešamas savas rakstura īpašības. Viss ir atkarīgs no rakstura, aizraušanās un citiem faktoriem. Es kinokritiķus iedalu vairākās grupās, piemēram, ir tādi kinokritiķi, kuriem galvenais ir kaifs – sameklēt filmas, kuras pirms tam neviens nav redzējis, vai izņemot viņus, kritizējis. Tādi kinokritiķi, filmas skatās dienām un naktīm, strādā ar lielu daudzumu filmu, cenšoties tajās sameklēt kvalitāti, skatās ļoti daudz un nevar apstāties. Tādiem cilvēkiem ir jābūt ļoti pacietīgiem, uzmanīgiem, viņiem ir jābūt labai atmiņai un viņiem ļoti jāmīl kino.

Par kinokritiķiem var kļūt arī neizdevies kinematogrāfs. Ir tādi, kuri paši baidās uzņemt kino, bet ir pārliecināti par to, ka kritika ir vajadzīga jau pirms filmas uzņemšanas. Viņu vidū ir scenāristi, producenti, režisori un aktieri. Es nepazīstu nevienu kinematogrāfu, kurš būtu uzņēmis kaut vienu filmu un pēc tam kļuvis par kinokritiķi, toties kinokritiķu, kuriem neizdevās uzņemt filmas, ir daudz. Man nekad nav bijušas ambīcijas. Manā saprašanā tas ir sliktais tonis, visu laiku izdomāt, kā uzlabot filmu, kura nav patikusi.

Ir kinokritiķi – kuratori? Man tā liekas, ka es piederu pie viņu kategorijas, jo tie ir cilvēki, kuriem nepatīk rakstīt, bet kuri labprāt piedalās procesos saistītos ar kino. Tādi cilvēki paši kino neuzņem bet vada kinematogrāfus.