3D filmu vēsture

3d filmu brillesMūsdienās par milzu kinoteātru plusu ir kļuvis 3D kino, kas dod iespēju cilvēkiem pieredzēt un izjust kino pilnīgi citā kvalitātē, vairāk iejusties tēlā un izbaudīt kvalitatīvu kino. Bet kad tad ir aizsākusies 3D kino tradīcija un kā tas ir attīstījies?

Jau kino aizsākumos 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā daudzi filmu veidotāji vēlējās rast veidu, kā savus darbus attēlot 3 dimensijās. Pirmie mēģinājumi tika veikti, rādot filmu uz diviem atsevišķiem ekrāniem, kas bija Grīna stereoskopisko 3D filmu patents. Skatītājs šo filmu varēja skatīties caur stereoskopu, kurā šie divi ekrāni it kā tika apvienoti un radīja ilūziju par 3D efektu.

Arī brāļu Limjēru “Vilciena pienākšana” savā ziņā varēja tikt definēta kā 3D kino, lai gan ar mūsdienu 3D filmām to nav iespējams salīdzināt. Šajā filmā tika nofilmēts kā vilciens ienāk stacijā no tāda skatpunkta, ka skatītājam likās, ka vilciens tiem brauc virsū.

Pirmā īstā komerciāli izdotā 3D filmā iznāca 1922. gadā ar nosaukumu “Mīlestības spēks”. Šī bija arī pirmā filma, kuras seansa laikā skatītājiem uz ekrānu bija jāskatās caur speciālām brillēm, līdzīgi mūsdienās, kas nodrošināja šo 3D efektu.

Dažādi eksperimenti ar 3D kino turpinājās daudzu gadu garumā. Nākamais lielais 3D tehnoloģijas sasniegums bija Edvīna Landa polarizējošais papīrs, no kura gan vēlāk radās polaroīda kameras uzņēmumi nevis 3D kino.

Pirmā 3D krāsu filma tika izdota 1952. gadā ar nosaukumu “Bwana Devil”, kuras uzņemšanā tika izmantots Gunzberga dabiskās vīzijas process, kur pielietoja iepriekš pieminētās polaroīida lapas, kas kļuva par 3D standartu. Ar šo filmu aizsākās 3D filmu un 3D briļļu popularitāte. Taču šī popularitāte bija īsa, jo dažādas tehniskās problēmas radīja producētās bildes ne sinhronisms, kas bieži izraisīja skatītājiem par galvassāpēs, tādēļ 3D kino ātri kļuva nepopulārs.

Otrais 3D kino uzplaukums nāca pēc jaunas 3D tehnoloģijas izgudrojuma, kad vairs nebija nepieciešams izmantot dubultās lentes, lai projicētu filmas, kas arī novērsa šos galvassāpes radošos defektus, taču radīja nedaudz neskaidrāku kino, kura krāsas vairs
nebija tik spilgtas.

1970. gadā kompānija Stereovision radīja jaunu 3D tehnoloģiju – filmu prjecējot no vienas filmas lentes, kas aizsāka jauno 3D kino trendu – veidot 3D šausmu filmas un vardarbīgas filmas, kas arī kļuva ļoti populāras, tieši pieaugušo skatītāju vidū. Taču bija paredzams vēl viens 3D filmas noiets, jo, lai gan tehnoloģijas turpināja attīstīties, veidot un rādīt filmas 3D tehnikā bija ļoti dārgi, tādēļ ar laiku šis prieks kļuva ļoti dārgs arī skatītājam.

3D kino atgriezās tikai pēc vairākiem gadiem, kad tehnoloģijas bija pietiekami attīstījušās, lai 3D filmu radīšana un rādīšana būtu pietiekami lēta. Tā 80. gadu vidū populārs kļuva IMAX formāts, kur viņi ar gandrīz matemātisku pieeju radīja 3D projekcijas
tehnoloģiju, kas bija un vēl joprojām ir ļoti veiksmīga – skatītājiem neradās galvassāpes no acu pārpūles un filma bija perfekti sinhrona. Un, kad 1986. gadā Vankūveras ekspo izstādē parastās 3D brilles tika aizstātas ar polaroīda lēcu brillēm šis 3D kino ieguva jaunu elpu un jaunu popularitātes līmeni. Sākumā dažādas dokumentāras filmas tika uzņemtas ar šo metodi un rādītas speciālos kinoteātros, taču ar laiku arī parastas filmas tika rādītas 3D veidā.

Bet viens no visnozīmīgākajiem 3D kino pagrieziena punktiem varētu būt 2004. gadā izlaistā filma “Polārais ekspresis”, kuru pirmo reizi izlaida gan parastā, gan 3D formātā vienos un tajos pašos teātros, kad padarīja šo 3D kino pieejamu ikvienam un gandrīz visur.

Un mūsdienās jau ir pieejami pat parastie televizori, kuri piedāvā iespēju skatīties filmas 3D tehnoloģijā, kas ir milzīgs kino sasniegums, kas noteikti tikai turpinās attīstīties.